Saruna ar Alekseju Dimitrovu, kurš šobrīd ir Eiropas Parlamenta Zaļo/EBA grupas juridiskais padomnieks. Sarunā aplūkojām aktuālos cilvēktiesību un demokrātijas jautājumus Eiropas Savienībā un to, cik Eiropas Savienība ir gatava atbildēt uz likuma varas, migrācijas un citiem šodienas izaicinājumiem.

1. Ko Jūs šobrīd darāt Eiropas Parlamentā?

Mans šī brīža postenis ir Zaļo/EBA grupas juridiskais padomnieks. Tas nozīmē, ka es strādāju ar Zaļās grupas deputātiem Eiropas Parlamentā un šobrīd mūsu frakcijā ir 72 deputāti. Mana galvenā atbildības joma ir juridisko padomu sniegšana saistībā ar likumdošanas dokumentiem, kurus izskata Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja. Pārsvarā tie ir dokumenti, kas saistīti ar cilvēktiesībām un tiesiskuma principu.

Sniegt juridiskos padomus nozīmē izskaidrot deputātiem, ko viņi drīkst un ko viņi nedrīkst. Piemēram, ir Eiropas Savienības (ES) kompetence un dalībvalstu kompetence. Dažreiz var būt situācijas, kad ienāk jauns direktīvas projekts un man ir jāpaskaidro, ko mēs varam un drīkstam grozīt šajā projektā un ko nevaram, skaidri norādot, ka attiecīgos grozījumus nevar veikt, jo tie ir dalībvalstu kompetencē. Tāpat manos amata pienākumos ietilpst arī izskaidrot, kas ir Eiropas Parlamenta kompetence vai kur attiecīgajā jautājumā kompetenta ir Eiropas Komisija vai Eiropas Savienības Padome (ES Padome). 

Ja frakcija tomēr nav atteikusies no attiecīgās idejas, man vēl ir jāizskaidro un jāizplāno, kā šo ideju “ietērpt juridiskā tērpā” jeb kā formulēt šo ideju likumdošanas valodā. Pēc tam, kad ideja ir formulēta un kad deputāti piedāvā savas idejas, mans pienākums ir vadīt sarunas ar citām partijām Eiropas Parlamentā un pamatot Zaļo frakcijas idejas, aizstāvot tās tehniskā līmenī. Reizēm ir politiski strīdi, kas tiek atstāti deputātu ziņā, bet ir arī tehniskas dabas strīdi, piemēram, vai mēs varam kaut ko izdarīt vai nevaram. Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā mums ir 14 deputāti un mana ikdiena sastāv no sastrādāšanās ar šiem 14 deputātiem. Man ir 5 kolēģi - esam komanda, kas sastāv no 6 padomniekiem, kuri sniedz padomus šajā komitejā. 

Man vēl ir arī cits uzdevums šajā frakcijā. Es esmu tā sauktais horizontālais juridiskais padomnieks, kas nozīmē, ka man ir jāpalīdz kolēģiem, kuri darbojas ar citiem likumdošanas jautājumiem, piemēram, vides aizsardzības komitejā vai ārlietu komitejā. Gadījumos, kad viņiem vai deputātiem rodas juridiskas dabas jautājumi, viņi vēršas pie manis un mans uzdevums ir vispusīgi izanalizēt šo jautājumu, piemēram, kā uz to skatās Eiropas Savienības Tiesa (EST) un piedāvāt attiecīgu juridisko risinājumu. Pārsvarā, gadās strīdi par to, kā piemērot Eiropas Parlamenta reglamentu. 

2. Kā nonācāt līdz Briselei?

Patiesībā katrai politiskajai grupai ir savs ceļš, kā tiek rekrutēti cilvēki. Mēs neesam Eiropas Savienības ierēdņi, kurus parasti rekrutē caur EPSO konkursu, kas nozīmē, ka cilvēks sākotnēji kārto eksāmenu, nonāk rezerves sarakstā un pēc tam ES civildienests kādām no institūcijām šo cilvēku paņem. Man sākotnēji piedāvāja līgumdarbu Zaļo frakcijā 2007. gadā, jo viņiem bija nepieciešams speciālists uz noteiktu termiņu - vienu gadu -  mazākumtautību tiesībās. Viņi gribēja kādu no Austrumeiropas, jo tikko bija notikusi ES paplašināšana. Ar laiku man radās personīga interese iesaistīties arī citos projektos, ārpus savas atbildības jomas, līdz ar to es uzņēmos arī citus pienākumus attiecībā uz Šengenas telpu, vīzu jautājumiem, un pēc gada man tika piedāvāts līgumu pagarināt. 2010.gadā es kārtoju atklāto eksāmenu (ne EPSO), ko rīkoja pati frakcija. Savukārt 2020.gadā es kārtoju ierēdņa eksāmenu un pēc tam 6 mēnešus nostrādāju Eiropas Parlamenta administrācijā, taču pēc tam izteicu lūgumu mani atgriezt pie darba frakcijā, jo man darbs, kur satiekas tiesības un politika, šķita personīgi saistošāks.

3. Eiropas Savienībai attīstoties pamattiesības ir kļuvušas par nozīmīgu ES tiesību daļu. Vai un kā, Jūsuprāt, ES ir pielāgojusies tās pieaugošajai lomai cilvēktiesību aizsardzībā?

Es teiktu, ka jā un nē. Piemēram, likumdošanas jomā, kad likumdevēji – Eiropas Parlaments un ES Padome darbojas ar pamattiesību jautājumiem, paralēli attīstās Eiropas Savienības Tiesas prakse un Pamattiesību hartas piemērošanas prakse un rakstot likumus, cilvēktiesībām tiek pievērsta liela uzmanība. Cits jautājums ir par pamattiesību ievērošanu dalībvalstu līmenī, jo Eiropas Savienība netika izveidota ar domu tās aizsargāt. Par to vēsturiski ir atbildīga Eiropas Padome. Šajā jomā mēs nerakstām jaunus tiesību aktus, bet gan tos parasti pārņemam kā standartus no Eiropas Padomes. Eiropas Savienībā jautājums ir par to, vai šī pamattiesību garantēšanas sistēma tiešām darbojas un cik lielā Eiropas Savienības dalībvalstis izpilda savas saistības, kuras izriet no Eiropas Padomes dokumentiem? Piemēram, vai Eiropas Savienības dalībvalstis pilnā mērā ievēro Eiropas Cilvēktiesību Tiesas spriedumus? 

Šajā sakarā mums ir diezgan garš ceļš ejams, jo šī problēma faktiski tika konstatēta laika periodā no 2012. līdz 2014.gadam, īpaši, kad sākās procesi Ungārijā, jo Ungārija atklāti sāka ignorēt cilvēktiesību normas. Šobrīd mēs strādājam pie tā, kā pārveidot Eiropas Savienības tiesību sistēmu, lai Eiropas Savienība varētu savlaicīgi reaģēt, kad arī dalībvalstu līmenī  pamattiesības netiek ievērotas jomās, kas neskar Eiropas Savienības kompetences. 

Šajā gadījumā šobrīd galvenā uzmanība ir pievērsta finanšu instrumentiem. Laika gaitā ir izkristalizējies secinājums, ka ir nepieciešamība ieviest finanšu sodu sistēmu par tiesību neievērošanu, lai efektīvāk nodrošinātu pamattiesību ievērošanu dalībvalstīs. Šajā jomā mēs atrodamies tikai procesa sākumā, jo kā jau iepriekš minēju, Eiropas Savienība tam nebija gatava. Pastāvēja prezumpcija, ka, ja dalībvalsts iestājas Eiropas Savienībā, tad degradācija šajā jomā nav iespējama, bet prakse parādīja, ka tā tomēr nav, un šī pasliktināšanās ir iespējama. Tagad mēs diezgan daudz strādājam ar to, lai varētu izveidot mehānismus, ar kuru palīdzību Eiropas Savienības dalībvalstis zināmā mērā piespiest cienīt ES pamatvērtības, tai skaitā, pamattiesības.

4. Kāda, Jūsuprāt, ir Eiropas Parlamenta loma cilvēktiesību aizsardzībā ES?

Tā ir pārsvarā likumdošana, arī Eiropas Parlaments uzņemas daļu atbildības, lai jaunas regulas un direktīvas atbilstu ES Pamattiesību hartai.  Dažreiz, protams, Eiropas Parlamenta viedoklis varētu arī nesakrist ar ES Padomes viedokli vai pat ar Eiropas Komisijas viedokli. Piemēram, var būt situācijas, kad dokuments nonāk Eiropas Parlamentā un mēs jūtam, ka Eiropas Komisija nav pietiekami izvērtējusi dokumenta atbilstību Pamattiesību hartai. Tas pats arī var notikt formālās sarunās ar ES Padomi. Piemēram, pārsvarā tas notiek gadījumos, kad mēs uzskatām, ka dalībvalstis un Eiropas Komisijas Juridiskais dienests nav pietiekami izvērtējis atbilstību ES Pamattiesību hartai. Sliktākajā gadījumā, protams, ja mēs jūtam arī pēc dokumentu pieņemšanas, ka atbilstība ES Pamattiesību hartai nav garantēta, mums ir līdzekļi ārpus likumdošanas, kas atļauj ierosināt lietu Eiropas Savienības Tiesā gan pret Eiropas Komisiju, gan pret ES Padomi. Attiecīgi Eiropas Savienības Tiesa var argumentēt, ka Pamattiesību harta konkrētajā gadījumā nav ievērota. 

5. Eiropas Parlaments tikko atbalstīja Mākslīgā intelekta likumu aizliedzot mākslīgā intelekta izmantošanu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas paredzēšanā (angļu valodā "predictive policing"), sociālajā novērtējumā (angļu valodā "social scoring") un iekļaujot virkni garantiju attiecībā uz caurskatāmību un atbildību. Kā Jūs vērtējat Eiropas Parlamenta darbu cilvēka pamattiesību aizsardzībā saistībā ar mākslīgo intelektu?

Man ir prieks, ka Eiropas Parlaments šobrīd atrodas cilvēktiesību ievērošanas avangardā. Respektīvi, mēs cenšamies uzlabot garantijas, kuras ir norādītas un iekļautas normatīvajos aktos. Vienlaikus nedrīkst aizmirst, ka Eiropas Parlamenta iekšienē vienmēr notiek politiskā cīņa. Teorētiski ikviena frakcija un partija ES apņemas ievērot pamattiesības, bet parasti vērtību samērīguma izvērtējums partiju vidū atšķiras. Kreisēji centriskā spārna partijas vairāk pievērš uzmanību indivīda tiesībām, bet labēji centriskās vairāk rūpējas par drošību. Vienmēr notiek kompromisa meklējumi starp šiem abiem spārniem. 

Kopumā, Eiropas Parlamenta pozīcija mākslīgā intelekta jautājumos ir diezgan progresīva un skaidra. Tālāk jāpievērš uzmanība tam, kā uz šo jautājumu skatās dalībvalstis sarunās ar ES Padomi. Apvienojot visu pušu viedokļus kopā tiek rasts kompromiss, un šādā veidā mēs arī nodrošinām atbilstību Pamattiesību hartai. 

Jāatzīst, ka mākslīgā intelekta joma ir diezgan jauna un interesanta. Varbūt arī labi, ka mums šobrīd nav tik plaši attīstītas tiesu prakses, kas atļauj likumdevējiem kreatīvi strādāt ar šiem jautājumiem. Tomēr pakāpeniski arī judikatūra veidojas - piemēram, jūlijā izskatīta aktuāla lieta pret Krieviju Eiropas Cilvēktiesību Tiesā saistībā ar sejas atpazīšanas tehnoloģijām. Būs jāskatās, vai šīs lietas iznākums ietekmēs arī ES viedokli par šo tēmu.

6. Migrācija un ar to saistītie izaicinājumi – palīdzības sniegšana migrantiem jūrā vai bēgļu nometnēs, aktīvistu un nevalstisko organizāciju (NVO), kas sniedz šo palīdzību apsūdzēšana spiegošanā un cilvēku tirdzniecībā šobrīd ir ārkārtīgi aktuāls jautājums, kas arī izgaismo likuma varas (angļu valodā "rule of law") problēmas ES robežvalstīs un pašās ES institūcijās, piemēram, FRONTEX (Eiropas robežu un krasta apsardzes aģentūra). Ko vajadzētu darīt ES vai dalībvalstīm, lai risinātu šos jautājumus?

Šis ir labs un aktuāls jautājums. Pirmkārt, mums ir jāsaprot, ka ES progresējusi tiktāl, ka ES tiesību sistēmā tiesības uz patvērumu ir pamattiesības. Tiesības uz patvērumu kā pamattiesības nav norādītas Eiropas Cilvēktiesību konvencijā vai dalībvalstu konstitūcijās, tai skaitā arī Latvijas Satversmē tās nav iekļautas, bet ES Pamattiesību hartā šīs tiesības ir iekļautas kā pamattiesības. Līdz ar to, mums sākotnēji ir jāvadās no tā, ka tiesību uz patvērumu aizsardzības līmenis ES ir augstāks nekā Eiropas Cilvēktiesību Tiesas praksē. Dažreiz speciālisti migrācijas jautājumos dalībvalstu līmenī to nesaprot un sliecas domāt, ka tiesības uz patvērumu ir, bet garantētas tiktāl, ciktāl tās ir garantēts ANO dokumentos. Patiesībā, tā tas nav. Mums šis aizsardzības līmenis ir augstāks. Līdz ar to, ir nepieciešams šo hartas standartu ieviest gan dalībvalstu līmenī, gan ES likumdošanas līmenī, gan tiesību prakses līmenī. 

Kas attiecas uz FRONTEX, savulaik, kad mēs strādājām pie FRONTEX regulas Eiropas Parlamentā, es piedāvāju FRONTEX regulā iestrādāt solidāras atbildības principu. Tas nozīmētu, ka gadījumos, kad notiek cilvēktiesību pārkāpums FRONTEX operācijā, upurim nav jāsaprot un jāmeklē vai nu vainojamās dalībvalsts varas iestādes vai FRONTEX virsnieki, jo dažreiz praksē ir grūti atšķirt, kurš atbild par ko. Toreiz šī ideja nebija pienācīgi atspoguļota regulā, bet es arvien vairāk redzu, ka būtu nepieciešams to nostiprināt, jo diemžēl šie cilvēktiesību pārkāpumi FRONTEX operāciju laikā notiek arvien biežāk. Te rodas jautājumi, pirmkārt, par atbildību un otrkārt, ko darīt ES. Piemēram, mums ir jau iestrādāta sistēma FRONTEX regulā, ka FRONTEX pamattiesību amatpersona var ieteikt FRONTEX direktoram izbeigt aktivitātes attiecīgajā dalībvalstī. Ir bijuši praktiski gadījumi, kad tā ir noticis, piemēram, Ungārijā.

Man ir bijušas sarunas arī ar pašreizējo FRONTEX pamattiesību amatpersonu, ko labāk darīt tādās situācijās, kā, piemēram, Ungārijā. No vienas puses mēs negribētu, lai FRONTEX iesaistās cilvēktiesību pārkāpumos, bet no otras puses, ja FRONTEX aiziet no šīs operācijas, ir liela varbūtība, ka bez uzraudzības dalībvalstis turpinās veikt pārkāpumus. Godīgi sakot, man personīgi tā ir nozīmīga dilemma un uzskatu, ka vajadzētu šos jautājumus pienācīgi noregulēt un kaut kādā veidā ES uzņemties atbildību par to, kas notiek ar pamattiesību pārkāpumiem, pat ja vainojamas ir dalībvalstu amatpersonas. Tas provocētu skaidrāku un tiešāku atbildes reakciju no ES puses, lai novērstu tālākus tiesību pārkāpumus .

Runājot par NVO, klasiski ES nav atbildīga par biedrošanās brīvību. Normatīvie akti, kas attiecas uz NVO darbību ir dalībvalstu kompetence. Tas, ko mēs redzējām arī Ungārijā pēdējos gados, ka dalībvalsts var diezgan sekmīgi šo kompetenci izmantot, lai uzliktu nepanesamu slodzi NVO. Tas notiek ne tikai imigrācijas jomā, bet arī ar citām NVO, - piemēram, izmantojot par ieganstu finansējumu no ārvalstīm. Šeit man ir pārliecība, ka ES ir jāatrod ceļš, kā nostiprināt ES līmenī vismaz minimālos biedrošanās brīvības standartus. Nepietiek ar to, ka biedrošanās brīvībai ir pants Pamattiesību hartā, jo šis pants ir piemērojams ir tikai tiktāl, ciktāl tas ir ir ES kompetencē. Šis darbs un process jau notiek. Eiropas Parlaments pēc savas iniciatīvas piedāvāja dažus soļus, ko ES varētu spert likumdošanas līmenī, un šogad tiek gaidīta atbilde no Komisijas par to, ko tā piedāvās šī jautājuma virzībā. Cik tālu šis likumdošanas instruments attīstīsies, ir grūti paredzēt, jo šobrīd nekādu tiešu indikāciju nav. 

7. Migrācijas un patvēruma jautājumi pēdējā gada laikā bijuši aktuāli arī Latvijai saistībā ar krīzi uz Baltkrievijas robežas. Kā Jūs vērtējat šo situāciju un Latvijas reakciju uz tai veltīto kritiku?

Es domāju, ka arī Latvijā līdz galam šis manis jau pieminētais aspekts, ka ES tiesību uz patvērumu aizsardzības līmenis ir augstāks, nav visiem saprotams un zināms, piemēram, robežsardzes amatpersonām vai Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes ierēdņiem. Faktiski, Latvijas valsts pozīcija balstās uz diviem Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem. Šie spriedumi ir diezgan specifiski, un ir arī Eiropas Savienības Tiesas spriedumi, kas ir krasi pretēji šiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem attiecībā uz to, vai varētu cilvēku, kurš jau atrodas ES dalībvalstu teritorijā, izraidīt atpakaļ un likt šim cilvēkam mērot ceļu līdz robežšķērsošanas punktam, lai varētu tur iesniegt patvēruma pieprasījumu. Man šķiet, ka mēs līdz galam nesaprotam, ka ES ir savs standarts. Mums ES ir savas direktīvas patvēruma jomā, un šīs direktīvas nosaka diezgan skaidri: ja cilvēks vēlas iesniegt patvēruma pieprasījumu, ir jānodrošina iespēja šo pieprasījumu iesniegt pēc iespējas ātrāk. Pagājušajā gadā bija spriedums lietā pret Lietuvu, kur Lietuva argumentēja, ka principā šis standarts tiktu ievērots pat tādā gadījumā, kad šis cilvēks tiktu izraidīts atpakaļ uz Baltkrieviju un varētu iesniegt patvēruma pieprasījumu robežšķērsošanas punktā. Tomēr Eiropas Savienības Tiesa tam nepiekrīt. Tiesa norādīja, ka “pēc iespējas ātrāk” nozīmē patiešām pēc iespējas ātrāk. Respektīvi, ja cilvēki saka, ka viņiem ir nepieciešams patvērums, tad jāuzsāk visas patvēruma procedūras, negaidot to, ka cilvēks nonāks līdz robežšķērsošanas punktam un tur iesniegs patvēruma pieprasījumu. Pirms divām nedēļām Eiropas Savienības Tiesā bija arī spriedums lietā pret Ungāriju. Ungārija noteica, ka pirms lūgt patvērumu personai, jādeklarē sava vēlme lūgt patvērumu Ungārijas vēstniecībā Kijivā vai Belgradā. Arī šajā lietā Eiropas Savienības Tiesa strikti noteica, ka ES ir cits standarts. 

Man šķiet, ka politisku iemeslu dēļ Eiropas Komisija negrib uzsākt pārkāpumu procedūras pret Latviju, Lietuvu un Poliju, jo tā saprot, ka notiek migrācijas instrumentalizācija, un nav tā, ka šis migrācijas process bija dabisks. Bet tomēr Eiropas Savienības Tiesas atbilde bija  “nē”, kad Lietuva savā lietā argumentēja, ka šajā gadījumā vajadzētu paredzēt izņēmumu. Tas tika pamatots ar to, ka nav ticis konstatēts tik liels drošības apdraudējums, lai varētu atkāpties no direktīvu prasību ievērošanas. Jāsaka, ka ES arī piedāvāja Lietuvai, Latvijai un Polijai zināmas atkāpes no direktīvu standarta - bet nevis tajā ziņā, ka varētu cilvēkus izraidīt atpakaļ uz Baltkrieviju, bet lai varētu, piemēram, pagarināt patvēruma pieprasījumu izskatīšanas laiku vai atkāpes no noteiktām garantijām saistībā ar izmitināšanas nosacījumiem. Diemžēl valstis šo piedāvājumu nepieņēma. 

Pieredze rāda, ka valstis dod priekšroku cilvēku atgrūšanai. Eiropas Parlaments uzdeva jautājumus gan Eiropas Komisijai, gan dalībvalstīm un visdrīzāk šo jautājumu izskatīšana turpināsies arī nākotnē. Tiek prognozēts, ka Eiropas Parlaments kādā no rudens sēdēm uzaicinās arī Latvijas un Lietuvas pārstāvjus un mēģinās viņus pārliecināt par to, ka, lai gan Lukašenko režīms darbojas pret ES interesēm, mēs nevaram izvēlēties ievērot vai neievērot pamattiesības, balstoties uz to, kas notiek ārpolitikā kaimiņu valstīs. Cilvēki nedrīkst ciest un viņiem ir jāsaņem atbalsts un pamattiesību aizsardzība atbilstoši direktīvā norādītajām. 

Iekšlietu komisāre Johansone skaidri norādīja, ka no Latvijas un Polijas diemžēl nebija nekādas sadarbības un meklēt ceļu, kā pielāgot savus normatīvos aktus tam, lai direktīvas tomēr tiktu ievērotas. Lietuva, savukārt, zināmā mērā sadarbojās ar Eiropas Komisiju, bet šie komisāres izteikumi pausti pavasarī, līdz ar to jāskatās, vai šī sadarbība aizvien notiek un turpinās. 

8. Krievijas karš Ukrainā nenoliedzami ir pēdējā pusotra gada aktuālākais jautājums ārpolitikas un drošības jautājums ES. Kā Jūs vērtējat ES atbildes reakciju uz Krievijas agresiju Ukrainā?

Protams, tā ir neparedzama mēroga agresija un godīgi sakot, neviens Eiropā nebija tai gatavs. Bija grūti paredzēt to, ka tik brutāli tiks pārkāpti ANO statūti un viena ANO, Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un Sadarbības Organizācijas (EDSO) dalībvalsts uzbruks otrai dalībvalstij. 

Tas ir apsveicami, ka ES sniedz atbalstu Ukrainai un ir gatava ieguldīt gan līdzekļus, gan resursus, lai starptautiskajās tiesās, arī Starptautiskajā krimināltiesā  sauktu pie atbildības pārkāpējus - gan Krieviju kā valsti, gan Krievijas amatpersonas kā indivīdus. Jāsaka, ka šī nav gluži mana atbildības joma, parasti ar ārlietām nodarbojas citi kolēģi, jo mūsu komiteja darbojas ar ārlietām tikai tiktāl, ciktāl tās skar situāciju ES teritorijā. Respektīvi, no šīs perspektīvas divi galvenie aspekti ir: pirmkārt, ukraiņu pamattiesības ES un, otrkārt, Krievijas pilsoņi ES. 

Manuprāt, ir apsveicami, ka ES pirmo reizi aktivizēja direktīvu par pagaidu aizsardzību. Šī direktīva tika pieņemta 2001.gadā tieši gadījumiem, kad mums nav jāvērtē katrs patvēruma pieprasījums individuāli pēc būtības. Ja mēs apzināmies, ka notiek plaša mēroga karadarbība vai dabas katastrofa ārpus ES, un mums ir diezgan daudz cilvēku no attiecīgās valsts, nav nepieciešams tērēt līdzekļus, lai pieņemtu identiskus lēmumus katrā atsevišķā gadījumā. Jāsaka, ka par šo direktīvu sprieda arī 2015.gadā, kad sākās plūsma no Sīrijas, taču toreiz ES nepietika politiskās drosmes šo direktīvu aktivizēt.  Man ir prieks, ka Ukrainas situācijā ES rīkojās diezgan operatīvi. 

Tagad galvenais jautājums ir par to, cik lielā mērā, ja būs nepieciešams, dalībvalstis būs gatavas Ukrainas pilsoņiem piedāvāt aizsardzību arī pēc tam, kad direktīvas termiņš būs beidzies. Tās maksimālais darbības termiņš ir 3 gadi. Pēc tam, iespējams, nāksies meklēt citus mehānismus. Viena iespēja ir esošās direktīvas grozīšana, vai arī  jāizdomā jauns normatīvais akts, kas varētu Ukrainas iedzīvotājiem piedāvāt iespēju patvērumam un dzīvei ES. Droši vien būs nepieciešams garantijas, lai ieceļojošie cilvēki varētu sev panākt ilgtermiņa imigrācijas statusu ES. Jo ilgāk turpinās karadarbība, jo skaidrāks kļūst un mēs saprotam, ka daudzi cilvēki nebūs gatavi atgriezties Ukrainā. Viņi būs nodibinājuši sev dzīvi ES - studēs vai strādās, un līdz ar to mums būs jāmeklē risinājumi, kā nodrošināt iespēju viņiem turpināt to darīt arī nākotnē.

Kas attiecas uz otro aspektu saistībā ar Krievijas pilsoņiem ES, mēs, protams, meklējam ceļus, kā ierobežot un apstādināt esošo agresiju, tai skaitā ES dalībvalstu tiesības veikt pretpasākumus. Tajā pašā laikā, nedrīkst aizmirst par to Krievijas pilsoņu tiesībām, kuri vēlas lūgt patvērumu kādā no ES dalībvalstīm saistībā ar to, ka viņi iestājušies pret karu vai izvairījušies no mobilizācijas, jo negrib piedalīties kara noziegumu īstenošanā. Politiski tā ir sensitīva tēma, bet ES nedrīkst zaudēt humāno pieeju. Šajā situācijā, mums ir jāskatās un jāvērtē vai cilvēks, pat ja viņš ir Krievijas pilsonis, varētu tiesiski lūgt aizsardzību - piemēram, saistībā ar to, ka šis cilvēks iestājas pret esošo varu Kremlī. 

9. Eiropas Savienība šobrīd piedzīvo likuma varas (angļu valodā "rule of law") krīzi. Tas, protams, atteicas ne tikai tādiem izaicinājumiem kā tiesu neatkarība Polijā un Ungārijā. Piemēram, migrācijas krīze skaidri izgaismo nevalstisko organizāciju trauslo stāvokli citās dalībvalstīs. Vai un kā Eiropas Savienība ir sagatavota reaģēt uz likuma varas pārkāpumiem dažādās dalībvalstīs?

Darbs saistībā ar likuma varas pārkāpumiem ir procesā, jo ES tam nebija gatava. Kā es mēdzu teikt, mums bija tikai viens instruments - Līguma par Eiropas Savienību 7.pants. Šis pants bija paredzēts gadījumiem, kad ES dalībvalstī notiek militārais apvērsums vai kaut kas tamlīdzīgs, un dalībvalstī tiek pārkāptas demokrātijas,  tiesiskuma vai pamattiesību normas. Šis pants sevī ietver sarežģītu procedūru. Pat lai ES Padome deklarētu, ka iestājas tikai pārkāpuma risks (vēl nav pārkāpuma), ir nepieciešama ⅘ dalībvalstu piekrišana šim vērtējumam par risku. 

Šāda deklarācija par risku pat netiek saistīta ar sankcijām vai līdzīga soda piemērošanu. Ja ir vēlme piemērot sankcijas, ir nepieciešams noteikt, ka šis risks jau ir iestājies un ir jau redzami pārkāpumi, un par to jau ir jāvienojas visām dalībvalstīm. Protams, situācijā, kad šis tiesiskuma apdraudējums vienlaicīgi notiek vismaz divās dalībvalstīs,  šī vienprātība nav iespējama. ES institūcijas šo rīku izmanto - Eiropas Komisija šo procedūru ierosināja pret Poliju un Eiropas Parlaments pret Ungāriju. Taču ES Padome nekad nav pat domājusi par šīs procedūras novešanu līdz balsojumam, kur ⅘ piekrišana būtu iespējama, un faktiski var teikt, ka šī procedūra vēl ir testēšanas procesā. 

Eiropas Komisija ierosināja lietu pret Poliju 2017.gadā un Eiropas Parlaments pret Ungāriju 2018.gadā, un ar katru jaunu prezidentūru mēs tiekamies un diskutējam par to, kā varētu virzīties uz šo ES Padomes balsojumu. Tagad katru pusgadu, kad mainās prezidējošās valstis, tiek rīkota noklausīšanās, kur dalībvalstis uzdod jautājumus Ungārijai un Polijai, un šīs dalībvalstis atbild - protams, cenšoties pierādīt, ka nav nekāda riska attiecībā uz pārkāpuma esamību. Pēc tam jautājuma izskatīšanu atliek līdz nākamai prezidentūrai. Šis process nav īpaši efektīvs, tāpēc ir nepieciešams rast jaunu veidu, kā šo jautājumu risināšanā. 

Eiropas Parlaments ideālu procesu saredz šādi: sākotnēji būtu agrīns, preventīvs mehānisms, kur tiek sagatavots ikgadējs ziņojums par situāciju demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību jomā par katru dalībvalsti. To sagatavotu nevis Eiropas Komisija, bet gan neatkarīgi eksperti, kas noņemtu politiskās spriedzes elementu. Tad uz šī ziņojuma pamata Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments un ES Padome varētu tikties un izlemt, kādus instrumentus lietot attiecīgajā gadījumā - vai tas ir Līguma par Eiropas Savienību 7.pants vai arī ar ES finansējumu saistīti  instrumenti, vai arī parasta pārkāpuma procedūra, kad Eiropas Komisija vēršas Eiropas Savienības Tiesā un panāk atzinumu, ka ES dalībvalsts pārkāpj ES tiesības normas. Gadījumā, ja dalībvalsts nepilda šo spriedumu, tad var uzsākt jaunu procedūru, uzliekot sankcijas par sprieduma neievērošanu. 

Pagaidām mums ir tikai atsevišķi elementi no šīs mozaīkas - ikgadējs ziņojums par situāciju tiesiskuma jomā. To raksta Eiropas Komisija, un attiecīgi tajā ir zināms politikas elements. izvēloties, kas tiek pieminēts un kas nē. Turklāt Eiropas Komisija izprot tiesiskumu diezgan šauri. Komisijas izpratnē tiesiskums sastāv no četriem elementiem:  situācijas tieslietu jomā; situācijas cīņā pret korupciju; situācijas mediju jomā un institucionālās shēmas jeb līdzsvara un atsvara sistēmas, ar kuriem dalībvalsts ir gatava pretdarboties tiesiskuma apdraudējumiem (angļu valodā "checks and balances"). Līdz ar to Eiropas Parlaments gribētu to paplašināt, bet Eiropas Komisija un ES Padome šobrīd tam neredz nepieciešamību. 

Otrā lielā sadaļa, par ko norit diskusijas, ir finanšu sankcijas. Pirms kāda laika ES pieņēma tā saukto Tiesiskuma nosacītības regulu^[1], kas dod iespēju ES uz laiku apturēt finansējumu no ES fondiem dalībvalstīm, kurās tiek pārkāpts tiesiskuma princips. Mēs atkal redzam, ka tā attiecas uz tiesiskuma principu šaurā nozīmē, neaptverot demokrātijas un pamattiesību principus. Otra problēma ir tā, ka izmantojot šo regulu, mēs varam iesaldēt tikai tos fondus, kuri ir tieši apdraudēti. Tas ir atvērts un filozofisks jautājums: ja, piemēram, ir konstitucionāla tiesa, kura nav neatkarīga - vai mēs varam šo problēmu saistīt ar kādu konkrētu Eiropas fondu vai teikt, ka potenciāli jebkurš no ES fondiem ir apdraudēts, jo šajā tieslietu piramīdā augšējā posmā kaut kas nav kārtībā. Šī iemesla dēļ regula tikusi piemērota tikai vienu reizi pret Ungāriju saistībā ar cīņu pret korupciju. Kad izstrādājām šo regulu Eiropas Parlamentā, tas vēlējās regulas tekstu formulēt ar plašāku pieeju, bet dalībvalstis ES Padomē nebija tam gatavas, tāpēc varētu teikt, ka šis instruments ir salīdzinoši šauras iedarbības, un laiks rādīs, vai šim instrumentam ir potenciāls vai arī praksē to būs grūti izmantot. tāpat kā iepriekš minēto Līguma par Eiropas Savienību 7.pantu. 

Pēc pēdējiem grozījumiem, Kopīgo noteikumu regulā^[2], ir tāda norma, ka atbilstība ES Pamattiesību hartai ir horizontāls nosacījums, lai dalībvalstis varētu apgūt struktūrfondus. Praksē tas nozīmē, ka dalībvalstij Eiropas Komisijā jārada pārliecība, ka dalībvalsts līmenī visas institūcijas darbojas vienoti un var nodrošināt atbilstību ES Pamattiesību hartai, kad tiek apgūti Eiropas fondi un īstenoti projekti. Šobrīd šajā jomā zināmas problēmas ir Polijai un Ungārijai. Nezinu, kāpēc, bet Polija pati ir deklarējusi, ka tās situācija ES Pamattiesību hartai neatbilst. Līdz ar to, visi struktūrfondi Polijai ir iesaldēti. Visdrīzāk, ka Polija argumentēja, ka tai ES Pamattiesību harta nav saistoša, balstoties uz deklarāciju, kas bijusi Lisabonas līgumā, līdz ar to uz Poliju šis nosacījums neattiecas. Uz šī pamata EK paziņoja, ka Polija pati tā ir teikusi, un Komisija tālāk nevērtē un vienkārši iesaldē struktūrfondus. 

Ungārijas gadījumā situācija ir nedaudz sarežģītāka, jo  EK uzskata, ka tiesiskuma princips netiek ievērots, un attiecīgi ES Pamattiesību harta netiek ievērota saistībā ar visiem struktūrfondiem. Tas ir saistīts ar problēmām tieslietu jomā Ungārijā, kur ir šaubas par Ungārijas tieslietu padomes neatkarību un par to, vai process konstitucionālajā tiesā atsevišķās lietās ir pienācīgs. Papildus tam, Ungārijai ir iesaldēti līdzekļi no atsevišķiem fondiem uz cita pamata. Piemēram, līdzekļi no patvēruma un migrācijas fonda ir iesaldēti, jo Ungārija nepilda Eiropas Savienības Tiesas spriedumu. Tur ir šaubas arī attiecībā uz fondiem, kas ir saistīti ar izglītību, ievērojot Ungārijas regulējumu par LGBTIQ “propagandu”, jo nav pārliecības, ka šie projekti tiks īstenoti bez diskriminācijas šajā sakarā. Faktiski, Ungārijai paredzētais finansējums atsevišķos fondos ir iesaldēts pat divreiz. Arī šajā gadījumā instruments ir jauns, tas nav visaptverošs, un EK ir sākusi šo instrumentu piemērot tikai ar 2022. gadu. Redzēsim, kā šī tendence attīstīsies, un cik lielā mērā dalībvalstis būs gatavas pienācīgi piemērot pamattiesības un tiesiskuma principu vismaz tādēļ, lai netiktu iesaldēti fondu līdzekļi.

10. Kādi, Jūsuprāt, ir citi aktuāli cilvēktiesību jautājumi, ar kuriem šobrīd saskaras ES, un kā Eiropas Parlaments var palīdzēt tos risināt?

Šobrīd likumdošanas līmenī, pārsvarā darbojamies ar trešās paaudzes cilvēktiesībām. Sarunas gaitā jau pieminējām mākslīgo intelektu. Bija diezgan izvērsta diskusija par to, kā sadalīt atbildību starp interneta pakalpojumu sniedzējiem un lietotājiem tajos gadījumos, kad no vienas puses notiek kaut kas pretlikumīgs (piemēram, naida runa), bet no otras puses ir nepieciešams to sabalansēt ar izteiksmes un vārda brīvību. Iepriekš katra dalībvalsts darbojās citādi. Ir bijušas dažas lietas, kas izskatītas Eiropas Cilvēktiesību Tiesā, kur tiesa vērtēja to, kā šis atbildības sadalījums ticis piemērots katrā atsevišķā gadījumā. Tagad mums būs ES līmeņa regulējums par to, kā mēs sadalām atbildību.

Bija arī nozīmīgas diskusijas par Stambulas Konvenciju, jo ne visas dalībvalstis šo konvenciju ir ratificējušas, to skaitā arī Latvija. Bet ES bija savs process par pievienošanos konvencijai, jo dažas konvencijas normas skar ES kompetenci. Bija jāskatās, cik lielā mērā nacionālie procesi ietekmēs ES pievienošanos. Šajā procesā, lai pievienotos Stambulas konvencijai, bija nepieciešams dalībvalstu vairākums ES Padomē, un tas tika panākts Tuvākajā nākotnē ir plānots pieņemt direktīvu par vardarbību pret sievietēm ES līmenī.

11. Kādas ir pašreizējās Zaļo/EBA frakcijas prioritātes pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzības jomā?

Es nosauktu trīs prioritātes, kas principā pārklājas ar Eiropas Parlamenta prioritātēm. Pirmkārt, tā ir institucionālā sistēma. Mums ir nepieciešams nodrošināt, ka ikvienam ES pilsonim ir vienāds pamattiesību aizsardzības līmenis ikvienā ES dalībvalstī. Zināmā mērā, mēs to varam panākt, ja mums ir pamattiesību garantijas ES normatīvajos aktos - regulās un direktīvās. Taču mums ir nepieciešama arī sistēma, kā mēs varam sekot līdzi notikumiem dalībvalstu līmenī. Šajā ziņā ir nepieciešama objektivitāte, izvērtējot situāciju katrā no dalībvalstīm attiecībā uz visām pamattiesībām, iesaistot šajā procesā neatkarīgus ekspertus un nodrošinot atbildību, ja šīs pamattiesības netiek ievērotas - piemēram, finanšu sankcijas. 

Otrā prioritāte ir pamattiesības patvēruma un migrācijas jomā. Šobrīd notiek sarunas starp Eiropas Parlamentu un ES Padomi par jauno patvēruma paketi. Jāskatās, vai tiesības uz patvērumu tiks pienācīgi garantētas arī pēc šīm reformām. Migrācijas jomā nepieciešams nodrošināt pamattiesību ievērošanu un atbilstību ES Pamattiesību hartai visos aspektos. 

Trešā prioritāte ir cīņa pret diskrimināciju - piemēram, diskrimināciju pret LGBTIQ personām.  Diemžēl likumdošanai pret diskrimināciju nepieciešama vienprātība ES Padomē, un ES progress nav tik labs kā gribētos. Kopš 2008. gada tiek bloķēta direktīva, kas nodrošinātu diskriminācijas aizliegumu atkarībā no vecuma, reliģijas, invaliditātes, un seksuālās orientācijas ārpus nodarbinātības jomas. Man tas šķiet nepieņemami, ka 15 gadu laikā nav iespējams vienoties par jaunu diskriminācijas novēršanas standartu.

12. Kādas ir prakses iespējas Eiropas Parlamentā?

Eiropas Parlaments piedāvā praksi savā Sekretariātā (t. s. Robēra Šūmana prakse). Prakses ilgums ir pieci mēneši, katru gadi pretendenti tiek atlasīti divas reizes. Informācija par nosacījumiem un pieteikšanos ir pieejama šeit.

Piecu mēnešu praksi piedāvā arī Zaļo/EBA grupa. Informācija ir pieejama šeit.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

1. ^{^} Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) 2020/2092 (2020. gada 16. decembris) par vispārēju nosacītības režīmu Savienības budžeta aizsardzībai, OJ L 433I, 22.12.2020, p. 1–10.
2. ^{^} Eiropas Parlamenta un Padomes (ES) 2021/1060 (2021. gada 24. jūnijs), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu Plus, Kohēzijas fondu, Taisnīgas pārkārtošanās fondu un Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fondu un finanšu noteikumus attiecībā uz tiem un uz Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, Iekšējās drošības fondu un Finansiāla atbalsta instrumentu robežu pārvaldībai un vīzu politikai.