Satversmes tiesa atzina par Satversmei atbilstošām normas, saskaņā ar kurām privātajās izglītības iestādēs vispārējās izglītības saturs ir jāapgūst valsts valodā. Tiesa uzsvēra, ka valstij ir jāveicina un jāstiprina latviešu valodas lietojums ikvienā izglītības pakāpē, lai tā varētu efektīvi pildīt valsts valodas funkcijas. Valsts valodas prasmēm ir būtiska nozīme personas tiesību nodrošināšanā un saliedētas sabiedrības veidošanā. Savukārt privātajām izglītības iestādēm ir plaša rīcības brīvība nodrošināt ar mazākumtautību identitāti saistītu saturu citstarp interešu izglītības ietvaros.
Apstrīdētās Izglītības likuma normas noteic izglītības iegūšanu privātās izglītības iestādēs tikai valsts valodā. Pieteikuma iesniedzēji – izglītojamie, kas sevi identificē ar Latvijā dzīvojošu nacionālo minoritāti, – uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 112. pantā noteiktajām tiesībām uz izglītību, 114. pantā noteiktajām mazākumtautībām piederošo personu tiesībām saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, kā arī 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam.
Visupirms Satversmes tiesa uzsvēra, ka valstij ir jāveido tāda izglītības sistēma, kas spēj nodrošināt valsts noteikto izglītības standartu neatkarīgi no tā, vai izglītības process notiek valsts vai privātās izglītības iestādēs. Tādēļ valstij ir pienākums attiecināt pirmsskolas izglītības vadlīnijas un valsts vispārējās izglītības standartus gan uz valsts un pašvaldību, gan uz privātajām izglītības iestādēm un atzīt tikai tādu privātajās izglītības iestādēs iegūtu izglītību, kas atbilst šīm prasībām.
Tiesa vērsa uzmanību uz to, ka valsts valoda līdz ar citām savām sociālajām funkcijām veic arī valstiski svarīgus uzdevumus, nodrošinot valsts funkcionēšanu un komunikāciju starp personu un valsti. Personai ir nepieciešamas atbilstošas valsts valodas zināšanas arī tādēļ, lai tā vēlētos un varētu piedalīties sabiedrības dzīvē. Saliedētas sabiedrības veidošanos veicina citstarp tas, ka visiem sabiedrības locekļiem ir nodrošināts saziņas pamats, proti, pienācīgas valsts valodas zināšanas. Savukārt apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums sekmē valsts valodas apguvi un lietošanu, kā arī ir vērsts uz to, lai izglītojamie gan pirmsskolas izglītības pakāpē, gan pamatizglītības pakāpē valsts valodu lietotu ikdienā mācību procesā un gūtu tās lietošanas pieredzi. Tas veicina valsts valodas prasmes attīstību un ļauj veiksmīgi turpināt izglītības ieguvi katrā no nākamajām izglītības pakāpēm.
Vērtējot apstrīdēto normu satversmību, tiesa ņēma vērā arī Latvijas īpašos apstākļus, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas rezultātā, un to saistību ar aktuālo situāciju valsts valodas lietojuma jomā. Satversmes tiesa secināja, ka vienotas izglītības nodrošināšana valsts valodā lielākajā daļā izglītības iestāžu, kurās tiek īstenotas vispārējās izglītības programmas, novērš ne tikai izglītības iestāžu segregāciju, bet arī veicina vienlīdzīgu tiesību uz kvalitatīvu izglītību nodrošināšanu. Tiesa atzina, ka nav konstatējami citi līdzekļi, kas ļautu vispārējās izglītības procesā vismaz tādā pašā kvalitātē nodrošināt demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku tiesību aizsardzību.
Satversmes tiesa norādīja, ka likumdevējs ir izveidojis sistēmu, kas ir vērsta uz izglītības kvalitātes kontroli un nodrošināšanu. Regulārā izglītības iestādes darbības kvalitātes vērtēšanā iesaistās pedagogi, vecāki, izglītojamie, dibinātājs, iestādes vadība, kā arī valsts institūcijas. Savukārt izglītojamiem ir tiesības saņemt individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas prasmes apguvei. Tas nozīmē, ka ikvienam bērnam atkarībā no viņa vajadzībām ir jānodrošina jēgpilns un reāls atbalsts valsts valodas prasmes apguvei.
Vienlaikus Satversmes tiesa secināja, ka privāto izglītības iestāžu darbība atšķiras no valsts un pašvaldību dibināto izglītības iestāžu darbības, un tām ir lielāka autonomija attiecībā uz mācību programmām un mācību metodēm. Privātajām izglītības iestādēm ir pienācīgas iespējas nodrošināt ar mazākumtautību valodas, kultūras un etnisko savdabību saistītu saturu izglītības procesā, tostarp interešu izglītības nodarbībās, tādējādi īstenojot šādu nodarbību un obligātā vispārējās izglītības satura mijiedarbību. Turklāt valsts ir paredzējusi privātajām izglītības iestādēm iespēju saņemt finansiālu un metodoloģisku atbalstu mazākumtautību interešu izglītības programmas īstenošanai. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa atzina, ka valsts ir nodrošinājusi atbilstošu līdzsvaru starp valsts valodas lietojuma veicināšanu un pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo tiesībām uz kvalitatīvu izglītību un savas identitātes un kultūras saglabāšanu un attīstīšanu privātajās izglītības iestādēs gan pirmsskolas, gan pamatizglītības pakāpē. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 114. pantam kopsakarā ar 112. panta pirmo teikumu.
Satversmes tiesa norādīja, ka apstrīdētās normas stājās spēkā pēc aptuveni desmit mēnešiem no to izsludināšanas dienas, un šajā laika posmā bija iespējams pienācīgi sagatavoties apstrīdēto normu ietekmei. Savukārt izglītojamiem, kuriem konkrētajā mācību gadā norisinājās pāreja uz vispārējās izglītības ieguvi tikai valsts valodā, bija nodrošināts atbalsts, kam likumdevējs bija piešķīris arī papildu finansējumu. Līdz ar to Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. pantā noteiktajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam.
Spriedums pieejams šeit.
